Nice Côte d'Azur by UTMB 165km +8400 - Edgars Bukšs

Plānojot 2023. gada skriešanas sezonu biju nospraudis sev divus galvenos startus. Viens bija 115km skrējiens Portugālē (Trail de Conímbriga Terras de Sicó), kas tika veiksmīgi aizvadīts šī gada februārī un 165km ultramaratons Francijā (Nice Cote d'Azur), kam bija jābūt kā ķirsītim uz tortes gada otrajā pusē, septembra beigās. Tagad nedēļu pēc starta šajā skrējienā un piedzīvotajām emocijām varu droši teikt, ka ķirsis uz tortes bija ļoti liels un grūti norijams.

Pēc savas dabas esmu ļoti azartisks cilvēks. Esmu kritisks pret sevi un bieži uzstādu sev augstus standartus. Visa šī skriešanas sezona tika aizvadīta kā pa kalniem un sacensībās biežāk biju neapmierināts ar savu sniegumu kā apmierināts. Visu sezonu kvalitatīvi strādāju treniņos, tomēr, tuvojoties svarīgākajam startam Francijā, arvien biežāk pieķēru sevi pie domas, ka īsti neesmu tam gatavs. Un muļķīgākais šajā visā bija tas, ka, es, kurš sevi uzskata par psiholoģiski spēcīgu cilvēku, vienkārši nevarēju tikt galā ar savu galvu, un tas, protams, nevarēja neietekmēt manus fiziskos treniņus. Tā nu tuvojoties sezonas svarīgākajam startam, pēc pokera terminoloģijas runājot, es gāju “ALL IN”. Šis skrējiens man nozīmēja to, vai sezonu varēšu novērtē ar “+” vai “-“ zīmi.

Savos skriešanas piedzīvojumos ārzemēs visbiežāk esmu devies individuāli un tam ir sava pievienotā vērtība, jo Tu sevi pazīsti vislabāk un esi izstrādājis savu rutīnu pirms sacensībām. Tomēr šajā gadījumā uz Franciju devos kopā ar Supervaroņu skriešanas komandu. Ceļošana ar komandu, kura Tevi iedvesmo, sapurina un īstajos brīžos liek pasmaidīt, ir fantastiska lieta. Vienmēr esmu teicis, ka cilvēki, kas nodarbojas ar skriešanu, ir vienkārši forši, un arī šajā braucienā es varēju būt kopā ar ārkārtīgi pozitīvi uzlādētiem, jaukiem cilvēkiem, kas, tāpat kā es, bija ieradušies skriet sev tīkamās distances – 22km, 62km, 115km, 165km. Prieks, ka rezultātā finišēja visi, jo noskriet un finišēt ārzemju ultrā ir divtik patīkami.

Tuvojoties sacensību dienai laika prognozes mani neiepriecināja un solītais karstums virs +25 grādiem solīja “ellīgu” skrējienu. Es pilnā nopietnībā varu teikt, ka skrienot es izbaudu aukstumu, lietu, dubļus, vēju, un karstums patiešām nekad nav bijis labos draugos ar mani. Obligātā ekipējuma prasības ne ar ko būtisku neizcēlās, tomēr, zinot laika prognozes, tādas lietas kā cimdi, cepure, siltās bikses, siltais termo slānis vairāk izklausījās pēc joka, nevis nopietnas vajadzības. Bet ko Tu padarīsi, drošība paliek drošība.

Lai arī ieradāmies Francijā pirmdienas vakarā un līdz startam piektdienā bija gana daudz dienu aklimatizācijai, tomēr līdz pat sacensību dienai bieži saskāros ar galvas sāpēm un sliktu miegu.

Tā nu dienām ritot pienāca piektdiena. Starts bija paredzēts 2h attālajā Auron pilsētā, kas nozīmēja, ka ir laicīgi jāizbrauc, jo starts bija paredzēts plkst.12:00. Jāsaka, ka starta laiks mani gana labi apmierināja. Ideālajā variantā būtu pāris stundas vēlāk, bet vismaz nebija jāstartē nakts stundās, kas nereti gadās šāda garuma skrējienos. 165km distance startēja piektdienas dienā, un nākamās distances starts bija paredzēts tikai 16 stundas vēlāk jeb 6:00 sestdienas rītā. Jāsaka, ka latvieši bija pamatīgi pacentušies un, saskaitot mūs pa visām distancēm, varēja saskaitīt ap 40 dalībnieku. Prieks, ka tieši no Supervaroņu komandas startēja vienīgie trīs latvieši, kas bija gatavi pievarēt 165km izaicinājumu – Gvido Kalniņš, Ieva Grīniece un es.

Doties uz startu un atrasties vienā mašīnā ar pasaules klases elites skrējējiem Andri Ronimoisu, kurš šoreiz pildīja trenera funkciju, un Gvido Kalniņu, kurš beigās finišēja 8.vietā, ir kā braukt vienā mašīna ar rokzvaigznēm. Nākošreiz pēc skrējiena būs jāatņem viņiem skriešanas krekls un jāierāmē sev mājās aiz stikla. Bet, ja nopietni, man ir milzīga cieņa pret šiem puišiem un, kā jau kārtīgam latvietim, man skauž, ka es nemāku skriet kā viņi.

Tā nu nokļūstot starta pilsētā mūsu mazā kompānija aizslīd līdz ēnai un kā nu katrs mēģinam pavadīt atlikušo stundu pirms starta. Esmu mierīgs kā pitons un izbaudu pirmsstarta sajūtas. Ēnā ir labi, bet tāpat gribētu vēsākus apstākļus. Ieva staigā apkārt un stāsta, ka viņai ir vēsi. Gvido viņai piebalso, un es tiešām nesaprotu šos cilvēkus.

Sienot kreisās kājas apavu pārplēšu šņoru caurumus. Šis galīgi nav manos plānos un seko pāris sulīgi vārdi. Skriešana vēl nav sākusies, un jau atrodu problēmas uz līdzenas vietas. Tā nu veicu pāris apgreidus apavam un varam doties uz startu. Uztaisam kopbildi un stājamies starta koridorā. Klausos mūziku un nodomāju, ka šeit gan ir diezgan sūdīgs dīdžejs. Kopumā atmosfēra nerada svētku sajūtu, bet nu neko daudz uz to neiespringstu. Divas minūtes pirms starta pa mikrofonu paziņo, ka starts tiek atlikts par 10 minūtēm, jo vienā no posmiem ir jātiek galā ar bitēm. Slepkavnieciskās bites apdraud skrējējus un tagad mums atklātā saulē jāstāv vēl 10 sasodītas minūtes. Ja man būtu jāizvēlās riski, es laikam izvēlētos bites, nevis saules cepienu.

Tiek dots starts un, kā tas parasti notiek sākumā, visi kaut kur steidzas. Lai arī mēģinu sevi nomierināt un bremzēt tempu, tomēr arī uzsāku par ātru. Pirmās 30 minūtes es jūtos patiešām draņķīgi. Muskuļos velkoša sajūta, apavu šņores savilktas par ciešu, elpošana smaga un karstums beidz nost. Šis laikam izklausīsies smieklīgi, bet šajā laikā man parādās pirmās domas par izstāšanos. Kur nu vēl labākas domas, kad jāpieveic vēl nieka 160km. Pozitīvais šajā visā ir tas, ka zināma pieredze man ir un paļaujos uz to, ka drīzumā vajadzētu palikt labāk. Tā arī notiek. Paliek labāk un pēc vienas stundas distancē sākas pirmais nopietnais šī skrējiena pārbaudījums jeb 9km posms ar +1500 augstuma kāpuma metriem.

2h 23min, lai pieveiktu 9 kilometrus. Tāda ir skarbā realitāte kalnu ultrās un pēc straujā sākuma lielākā daļa skrējēju sāk bremzēties. Pakāpeniski temps izlīdzinās. Kāpjot kalnā esmu spēcīgs, tomēr ik pa brīdim uzrodās kāds varonis, kurš uzskata, ka ir jāmēģina tikt garām. Šis iezīmē sākumu nebeidzamam karuselim, kad katram francūzim pārmijoties ar mani uz takas ir jāuzsāk kāda saruna un šī saruna tik pat ātri beidzas ar manu atbildi: “I don’t understand.”

Ierodoties otrajā kontrolpunktā valda haoss. Dalībnieki ir izretojušies, tomēr vēl ne tik ļoti, lai kontrolpunkts varētu uzņemt lielo skrējēju skaitu. Ir nedaudz jāpacīnās ar elkoņiem, lai tiktu līdz galdiem un uzpildītu ūdeni. Esmu sev apsolījis netaupīt svaru somā uz ūdens rēķina un katru kontrolpunktu atstāju ar 3 litriem ūdens. Seko 12km posms, kas ir ar  baudāmākajiem skatiem visā skrējienā. Skati ir vienlīdz skaisti un vienlīdz bīstami. Skrienam gar milzīgām kraujām un, lai arī par bailēm nedomāju, tomēr katram gadījumam vairāk cenšos skriet tuvāk klintij. Arvien labāk iejūtos skrējienā, un kalnu dzestrais vējš uzlabo manas sajūtas.

No 29.km seko noskrējiens, kur īsā brīdī no 2600 metru virsotnes veicam noskrējienu līdz 800 metriem virs jūras līmeņa. Pirms starta skrējēji tika brīdināti par šo noskrējienu kā ārkārtīgi bīstamu, un pēc īsa brīža es sāku saprast kāpēc. Noskrējiens ir veicams pa ārkārtīgi stāvu akmeņainu nogāzi, kura pārklāta ar slidenu pļavas zāli. Skrējēji 2km garumā mēģina izdzīvot un kritieni seko viens pēc otra. Pats arī vairākas reizes nokrītu un vienā gadījumā diezgan smagi uz muguras. Nopriecājos, ka soma amortizē kritienu, un dodos tālāk. Visa skrējiena gaitā noskrējieni bija tik briesmīgi, ka tie burtiski morāli mani iznīcināja. Brīžos, kad kāpienos un skrienamās taisnēs biju atradis ritmu, sekoja noskrējiens, kurš atņēma visu pozitīvismu manī.

Ieskrienot 37.km kontrolpunktā konstatēju skarbo realitāti. Kritienā uz muguras biju pārsitis savu dzeršanas sistēmu un nu biju palicis ar divām ūdens pudelītēm. Par laimi biju iedomājies paņemt vienu rezerves pudeli un teorētiski varēju uzpildīt 1.5 litrus. Bišķi par maz un jau sāku apdomāt savus iespējas turpmākajā skrējienā. Brīdī, kad esmu pārdomās par situāciju, negaidīti mani uzrunā kāds Londonā dzīvojošs francūzis, kurš pienāk un piedāvā palīdzību. Izrādījās, ka viņam ir pieejama viena lieka pudelīte un pēc manas pateicības, paspiežam viens otram roku un novēlam labu skrējienu. Šis čalis noteikti ieguva karmas punktus no manis.

Sākot ar 37.km sāku izmantot kolu, jo sāku just, ka organismā trūkst cukurs un pārāk strauji zaudēju enerģiju. Tā nu līdz pat skrējiena beigām kola bija mana raķešdegviela. Visa skrējiena laikā man bija izstrādāts ēšanas plāns, bet pie karstajiem laikapstākļiem bija ļoti grūti organismu uzturēt pienācīgā enerģijas līmenī. Jebkurā gadījumā turpināju pieturēties pie plāna, kur biju paredzējis 45g želejas vienā stundā un ik pa 30 minūtēm viena sāls kapsula.

Aptuveni 42.km sekoja vēl viens briesmīgs noskrējiens, par kuru brīdināja organizatori, un kārtējo reizi nevarēju lepoties ar kvalitatīvu tā veikšanu. Lai arī cik jocīgi tas izklausītos, bet man laikam jāatzīst, ka prāts ņēma virsroku un es nespēju līdz galam palaist kājas un uzticēties tām. Skriešana luktura gaismā arī neradīja pārliecības sajūtu un kopumā biju visumā lēns.

37.-88.km pagāja pa tumsu. Ņemot vērā ļoti tehnisko segumu, vairāk par luktura apspīdētu ceļu priekšā neko neredzēju. Bija ļoti jākoncentrējas, lai nenokristu, vai vismaz neatsistu kāju pirkstus. Kā pēc sacensībām minēja vairāki skrējēji, šīs sacensības nebija tādas, kurās Tu vari skrienot baudīt skatus. Nakts posmā gaisa temperatūra nokritās līdz +12 grādiem. Tomēr dzīvi man tas būtiski neatviegloja, jo pat šādās temperatūrās man bija karsts un bija nepārtraukti jādomā par sāļu atgūšanu. Kontrolpunkti kopumā bija diezgan nabadzīgi. Ļoti biju cerējis uz sāļiem ēdieniem, bet tikai dažos punktos bija kvalitatīvs buljons. Arvien biežāk mani sāka kaitināt franču brīvprātīgie un skrējēji, kas neatlaidīgi centās man kaut ko ieskaidrot franču valodā un spītīgi nepieņēma to, ka es nerunāju viņu valodā. Kādā momentā pēc atkārtotiem tekstiem manā virzienā dusmīgi atcirtu: “I don’t understand your eiubibyvuitiviyvg”.

Sasniedzot 88.km teorētiski man vajadzēja sākt priecāties, jo pēc trases profila turpmākā distance solījās būt vieglāka. Tomēr, kas var būt viegls, ja distancē jau esi pavadījis 18 stundas un patērējis milzīgu daudzumu spēku. Prieks bija īss un, uzaustot saulei, es skaidri sapratu, ka diena būs ellīga. Un tā arī bija. Piecu stundu laika posmā no 10:00 - 15:00 es tikai eksistēju. Gaisa temperatūra pārsniedza +27 grādus. Ēnaini posmi bija tikai dažos posmos. Pēc sajūtām šajā laika posmā es trīs reizes nomiru un trīs reizes augšāmcēlos. Es nespēju ilglaicīgi skriet un nespēju uzņemt tik daudz ēdiena, lai kompensētu spēku zudumus. Jutos nožēlojami, bet tad, kad biju manījis pa ceļam citus vemjošus skrējējus, varēju tikai nopriecāties, ka man vismaz neiet tik slikti kā viņiem. Citā kontrolpunktā atkal manīju skrējēju, kas atradās mediķu aprūpē ar milzīgu hematomu ceļa rajonā un atkal varēju nopriecāties, ka neesmu viņa vietā. Lai arī piedaloties šāda veida sacensībās viens no maniem baušļiem ir: “Visu laiku kusties uz priekšu. Nestāvi. Tas Tevi netuvina finišam,” tad šajā skriešanas posmā man brīžiem nācās pārkāpt savus noteikumus un vairākas reizes uz pāris minūtēm apstājos, lai tiktu vaļā no galvas reiboņiem.

Tā arī eksistējot sasniedzu 125.km. Līdz finišam bija atlikuši 40km un bija sākusies otrā nakts. Šajā posmā es patiešām izcīnīju milzīgu cīņu ar sevi. Lai arī ikru muskuļi un augšstilba muskuļi vēl izrādīja dzīvības pazīmes, manas pēdas beidza mani nost. Katrs solis pa šķembotajiem ceļiem un takām man radīja sāpes. Sāku just, ka organisms mieg ciet un redze sāka peldēt. Nedaudz sabijos, bet atkal nāca talkā pieredze un nosvērtība šādos skrējienos. Priecājos, ka bija nūjas ar kurām varēju nokontrolēt grīļošanos un iegūt papildus divus atbalsta punktus. Skrienami posmi bija maz, bet tajos, kur varēja skriet, es skrēju. Tagad, atskatoties uz šiem pēdējiem kilometriem, es esmu ļoti lepns ar sevi. Man bija grūti un smagi, bet es nevienā brīdī nepadevos un turpināju strādāt. Pēdējos 40km mani apsteidza tikai 9 skrējēji un, ņemot vērā manas pašsajūtas, tas parāda, ka es neizslēdzos nevienā brīdī.

Pēdējos 10 kilometros atradu spēkus un motivāciju kārtīgi strādāt. Skrējēji bieži vien saka, ka veids, kādā Tu noslēdz sacensības, rada Tavu skrējiena sajūtu pēcgaršu. Un tā arī ir. Tuvojoties finišam, es vienmēr sev atkārtoju: “spēcīgs finišs, spēcīgs finišs...”. Un tieši šo frāzi atkārtojot es veicu spēcīgus pēdējos 10 kilometrus. Lai arī skrējiens nebija izdevies gluži tāds kā biju plānojis, es spēju ieskriet finišā ar platu smaidu un milzīgu gandarījumu par paveikto.

Dodoties uz sacensībām es klusībā nospraužu sev minimālos mērķus. Skaidrs, ka galvenais mērķis vienmēr ir finišēt un tas arī izdevās. Biju iedomājies, ka pie šī brīža fiziskās kondīcijas un blakus apstākļiem, kas ir bijuši pēdējos 2 mēnešos, mana latiņa ir 36 stundas. Lai arī neizdevās sasniegt šo rezultātu, tomēr esmu ārkārtīgi lepns ar sevi. Es izcīniju milzīgu cīņu ar sevi un laikapstākļiem. Distancē ar +9000 augstuma kāpuma metriem pavadīju 39h 02min, finišējot 127.vietā no 404 dalībniekiem. Lai arī šobrīd, nedēļu pēc skrējiena, esmu ārkārtīgi noguris un pēdas vēl joprojām jūt skrējiena sekas, tās pozitīvās emocijas kā gandarījums, prieks un lepnums, pilnībā atsver visas mocības treniņos un sacensībās.

1 komentārs - Nice Côte d'Azur by UTMB 165km +8400 - Edgars Bukšs

Komentēt